Atbilde uz NRA žurnālista Arņa Kluiņa rakstu par LNB krājuma iznīcināšanu

05/06/2013
IzdrukātNosūtīt

Atsaucoties uz 2013.gada 5.jūnijā portālā www.nra.lv publicēto žurnālista Arņa Kluiņa tendenciozo rakstu "Gaismas pilī grāmatām nepietiek vietas; bibliotēka iznīcina daļu krājuma", kas ne vien sniedz lasītājiem nepatiesus vēstījumus par bibliotēkas jauno ēku, apgalvojot, ka tajā nebūs vietas grāmatām (jaunajā LNB ēkā ir ieplānota vieta 6 miljoniem iespieddarbu; šobrīd LNB krājumā ir vairāk nekā 4 milj. iespieddarbu), bet arī maldina sabiedrību par to, ka bibliotēka iznīcina vērtīgus izdevumus, paužam savu skaidrojumu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) krājuma satura izvērtēšanu, ar ko tika iepazīstināts arī minētais žurnālists pirms publikācijas tapšanas NRA.

Bibliotēkas krājuma veidošana ir process, kas norit nemitīgā attīstībā. Tas paredz ne tikai krājuma sistemātisku papildināšanu ar jauniem informācijas resursiem, bet arī nolietotu, bojātu, novecojušu vai kādu citu iemeslu dēļ krājumam neatbilstošu vienību norakstīšanu. LNB nav izņēmums. Norakstīšana kā viena no krājuma komplektēšanas veidiem minēta MK noteikumos Nr.317 "Nacionālā bibliotēku krājuma noteikumi" (6., 33. punkts). Līdzīgi kā citās bibliotēkās Latvijā LNB šo darbu veic atbilstoši bibliotēku nozares normatīvajiem dokumentiem.  

Likumsakarīgi, ka, gatavojoties pārcelties uz jauno ēku, LNB krājums tiek sakārtots gan fiziski, gan saturiski, kas ietver sevī arī atsevišķu izdevumu izslēgšanu no krājuma vai norakstīšanu. Ja cilvēks pārceļas uz jaunu dzīvesvietu, viņš arī izvērtē savu mantību – atbrīvojas no tā, kas gaidu gaitā uzkrāts, taču izrādījies nav atradis savu pielietojumu. Bibliotēkas gadījumā izvērtēšana skar tikai to krājuma daļu, kas nav paredzēta mūžīgai un pastāvīgai glabāšanai.   

Kas tad ir paredzēts pastāvīgai glabāšanai un kas nav? LNB misija un galvenais uzdevums ir veidot nacionālo krājumu. Tas nozīmē, ka pēc likuma mums ir jāvāc un mūžīgi jāsaglabā Latvijas izdevumi, ārvalstu publikācijas par Latviju, latviešiem, Latvijas un latviešu autoru darbi. Tas ir LNB krājuma kodols, pastāvīgi glabājamā krājuma daļa. Šī krājuma daļa, cik iespējams pilnīgi, tiek papildināta un atjaunota.

Savukārt tā krājuma daļa, kuru ar zināmu regularitāti skar izvērtēšana, ir ārzemju izdevumi vai literatūra svešvalodās. Saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem un ņemot vērā citu valstu pieredzi, nav noteikts, ka šiem izdevumiem ir jābūt mūžīgā glabāšanā. Šos izdevumus mūžīgi saglabāt ir pienākums attiecīgo valstu nacionālajām bibliotēkām. Pateicoties Starptautiskajam starpbibliotēku abonementam (SSBA), jebkuram LNB lasītājam ir iespēja pasūtīt viņu interesējošo izdevumu no citām pasaules bibliotēkām un saņemt to lasīšanai uz noteiktu laiku LNB.

Jautājums par krājuma satura izvērtēšanu aktualizējās jau 90.gadu sākumā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Padomju perioda gados LNB (toreiz V.Lāča Valsts bibliotēka) bija ideoloģizētas un centralizētas bibliotēku sistēmas daļa, kas paredzēja, ka ikviena republikas galvenā bibliotēka saņem katra iespiestā izdevuma eksemplāru (gan grāmatas, gan periodiku) no visām lielākajām PSRS izdevniecībām, no visām savienotajām republikām un pat autonomajiem apgabaliem. Starp tiem neskaitāmas ideoloģiskas brošūras, PSKP dokumentu un lēmumu skaidrojumus, atkārtotus, tipveida izdevumus, tostarp mācību literatūru un daiļliteratūru, informatīvus ražošanas izdevumus, literatūru par nozarēm, kas vēsturiski nekad nav bijušas raksturīgas ne Latvijai, ne Baltijas reģionam kopumā. Nav grūti iztēloties, ka gandrīz 50 padomju varas gados šie centralizētās sistēmas ietvaros saņemtie izdevumi tolaik veidoja lielu krājuma daļu, kuru glabāšana un uzturēšana prasīja aizvien lielākas izmaksas, bet saturs bija morāli novecojis un nepieņemams lielākajai sabiedrības daļai. 

Jau tad, 90.gados, no LNB krājuma tika izslēgts vairāk nekā miljons vienību no tā sauktā PSRS mantojuma, galvenokārt savienoto republiku periodika un īslaicīgai glabāšanai paredzētie informatīvie izdevumi, ideoloģiskas brošūras u.tml. Jau tad tika pieņemts lēmums, ka grāmatu daļa tiks izvērtēta pakāpeniski, saturiski nosaukumu pēc nosaukuma, nevis norakstīta pēc formālām pazīmēm, paturot krājumā tos izdevumus, kuri varētu būt noderīgi kā autentiski vēstures avoti, liecības par tā laika sabiedrību un kultūru, sadzīvi, ievērojamu tā laika zinātnieku un rakstnieku darbi, klasika, mākslinieciski un poligrāfiski augstvērtīgi izdevumi. Šī "graudu izsijāšana no pelavām" ir bijis laikietilpīgs un sarežģīts uzdevums, kas šobrīd jau ir gandrīz pilnībā pabeigts.

Pēdējos trīs gados LNB no krājuma ir izslēgusi vai norakstījusi vidēji 29 000 vienību gadā. No tiem 97 % ir bijuši novecojuši, neprofila, atkārtoti izdevumi vai dubleti, 3 % - nolietoti vai zuduši. No jauna krājumā saņemti vidēji 34 000 vienību gadā, no kuriem lielākā daļa  ir obligātā eksemplāra likuma kārtā saņemtie vai dāvinājumi. Jauniegūtu izdevumu pārsvars ir salīdzinoši mazs, LNB krājuma atjaunošana ir bijusi nepietiekama, it īpaši pēdējos gados, kad finansējums informācijas reusursiem ir bijis tikai 25 % no MK noteikumos Nr.415 "Bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvi" paredzētā. Apm. 3/4  no norakstītajiem izdevumiem tiek nodoti makulatūrā, jo patiešām ir saturā novecojuši padomju laika izdevumi, sliktā poligrāfiskā kvalitātē, cietuši no nepiemērotiem glabāšanas apstākļiem, galvenokārt mitruma, tie nav bijuši pieprasīti ne vienu reizi 30 gadus un ilgāk, par tiem nav intereses publisko bibliotēku krājumu veidotājiem.  Apm. 1/3 daļa – labi saglabājušies izdevumi, piemēram, daiļliteratūras klasika, tiek novirzīti uz Brīvpieejas apmaiņas fondu, kurā savu krājumu var papildināt ikviena Latvijā reģistrēta bibliotēka.

 

Aivija Everte
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Informācijas resursu attīstības eksperte