Vakar, 30. jūnijā, mūžībā devies vēsturnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, muzeja „Ebreji Latvijā” dibinātājs un veidotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Marģers Vestermanis (18.09.1925–30.07.2026).

M. Vestermana pētnieciskais darbs aptvēra plašu Latvijas vēstures tematiku. Tomēr, pats pārdzīvojis Holokaustu un tajā zaudējis ģimeni, savu dzīvi viņš veltīja Holokausta norises, nacistiskā režīma upuru likteņu dokumentēšanai un viņu piemiņas saglabāšanai. Šo darbu nespēja apturēt arī padomju varas īstenotās represijas. Tā kā padomju okupācijas režīms Holokaustu neatzina, M. Vestermanis tika atlaists no darba Latvijas PSR Centrālajā Valsts arhīvā (mūsdienās – Latvijas Valsts vēstures arhīvs) un ilgus gadus strādāja par skolotāju.

Savas dzīves lielo mērķi – pētīt Latvijas ebreju likteni Otrā pasaules kara laikā – M. Vestermanis pilnvērtīgi varēja īstenot, tikai līdz ar atmodas sākumu. 1988. gadā viņš lika pamatus muzejam un dokumentācijas centram “Ebreji Latvijā”, vienlaikus sākot aktīvi publicēties gan Latvijas, gan ārzemju izdevumos. 1998. gadā M. Vestermanis tika iecelts par Latvijas Vēsturnieku komisijas locekli.

Viens no nozīmīgākajiem viņa pētniecības virzieniem bija ebreju glābšana Holokaustā. Šī darba kulminācija bija viņa mūža devums – grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi… Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā” (2025), kuru caurstrāvo M. Vestermanim raksturīgā cilvēcība, tolerance un augsts intelekts. Skaidrojot kāpēc pievērsies tieši šai tēmai, grāmatas ievadā viņš raksta: “Turot roku uz sirds, varu teikt, ka patiesībā mani mudināja rakstīt mana ebrejiskā pateicība cilvēkiem, kuri apokaliptisku šausmu laikā, kad ebreju tauta tika lemta nāvei, lika ķīlā savu un tuvinieku dzīvību, lai glābtu kaut vienu vajāto.”

Latvijas Nacionālās bibliotēkas saime sēro un domās ir kopā ar viņa ģimeni, draugiem un domubiedriem.